Šajā rakstā
"Vai drīkst vienkārši ieslēgt savu Spotify?" ir jautājums, ko sev reiz uzdod gandrīz ikviens restorāna saimnieks — un gandrīz neviens to neuzdod pareizajai organizācijai. Mūzikas atskaņošana publiski pieejamā vietā ikvienā ES valstī ir saistīta ar divām atsevišķām maksām — nevis vienu —, un lielākā daļa īpašnieku ir samaksājuši, augstākais, vienu no tām.
Kaut kur pirmajos mēnešos pēc atklāšanas pienāk vēstule, vai ieradies kontrolieris, vai kolēģis — cita restorāna īpašnieks — vienkārši to piemin sarunā: tev jāmaksā par mūzikas tiesībām. Lielākā daļa saimnieku to nokārto, samaksā rēķinā norādīto summu un uzskata jautājumu par slēgtu. Patiesībā viņi parasti ir nokārtojuši tikai pusi.
Autortiesības — maksa, kas pienākas dziesmas komponistam un izdevējam — ir tā maksa, par kuru zina visi, jo par to vienmēr ir runa. Blakus tai pastāv otra, juridiski pilnīgi atsevišķa maksa izpildītājam un skaņu ierakstu producentam: blakustiesības, dažviet dēvētas arī par "izpildījuma tiesībām". Abas ir jāmaksā, tiklīdz publiski atskaņo ierakstītu mūziku peļņas gūšanai domātā vietā — kafejnīcā, restorānā, veikalā.
Problēma nav tā, ka saimnieki atteiktos maksāt. Problēma ir tā, ka gandrīz neviens nezina, ka rēķinu ir divi, nemaz nerunājot par to, ka viņam vajadzētu saņemt abus. Dažas valstis abas maksas tagad iekasē caur vienu kopīgu maksājumu — Beļģija to dara kopš 2020. gada ar platformu Unisono. Citviet, piemēram, Vācijā, tās joprojām ir divas pilnīgi atsevišķas organizācijas ar diviem pilnīgi atsevišķiem rēķiniem, un vieta bieži vien gadiem ilgi maksā tikai pirmo, pat nenojaušot, ka pastāv otra.
Šis raksts izrēķina, ko tas patiesībā nozīmē: kā veidojas maksa, ko sedz un ko nesedz personiska straumēšanas abonementa, kad dzīvā mūzika atbrīvo no otrās maksas, un cik liels ir risks, ja vietu bez licences pieķer kontrole. Zemāk esošais kalkulators sniedz aptuvenu novērtējumu, balstoties uz tavu platību un darba laiku — tas neaizstāj tavas valsts oficiālo tarifu kalkulatoru, bet dod godīgu pirmo skaitli.
Kāpēc tas skar ikvienu, kam ir skaļruņi
Mūzika nav tikai dekors, kas ienāk vietā it kā pats no sevis — tā nosaka tempu, tēriņu paradumus un to, cik kvalitatīva vieta šķiet, un tieši tāpēc pastāv divas atsevišķas tiesību turētāju grupas, kam abām ir pamatota prasība: tas, kurš dziesmu uzrakstīja, un tas, kurš to ierakstīja un izpildīja. Likums šos divus ieguldījumus uzskata par vienlīdz aizsargātiem un tāpēc arī vienlīdz apmaksājamiem.
Saimniekam tas nav juridisks smalkums, bet gan rēķins. Vieta, kas maksā tikai autortiesību maksu, vidēji sedz aptuveni divas trešdaļas no tā, kas patiesībā ir jāmaksā — atlikusī trešdaļa vienkārši nekad neparādās rēķinā, ko viņi jebkad ir redzējuši, līdz brīdim, kad to atklāj pārbaude.
Un šis brīdis pienāk biežāk, nekā saimnieki domā. Autortiesību un blakustiesību organizācijas aktīvi pārbauda ēdināšanas uzņēmumus, jo ierakstīta mūzika vietā ar apmeklētājiem ir dzirdama jau no ietves. Šis raksts pastāv, lai šo plaisu aizvērtu pirms pārbaudes, nevis pēc tās.
7 skaitļi aiz tavas mūzikas licences
Katrs no šiem septiņiem skaitļiem ir atsevišķs svira, kas nosaka, cik tev patiesībā jāmaksā — un kopā tie veido tieši to pašu modeli, kas ir zemāk redzamā kalkulatora pamatā.
1. Divas organizācijas, nevis viena
Ikvienā ES valstī pastāv vismaz divas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas, kam ir pamatota prasība, tiklīdz publiski atskaņo ierakstītu mūziku: viena autortiesībām (komponistam un izdevējam — SABAM Beļģijā, GEMA Vācijā, SACEM Francijā, SIAE Itālijā, ZAIKS Polijā) un viena blakustiesībām — izpildītājam un producentam (Beļģijā billijke vergoeding, Vācijā GVL, Francijā SPRE).
Tās nav divas organizācijas, kas sacenšas par vienu un to pašu maksu — tās ir divas juridiski atsevišķas tiesības, kas abas rodas tieši tajā brīdī, kad atskaņo vienu un to pašu dziesmu. Samaksa vienai organizācijai nekad nesedz otru, lai gan pirmās vārdu lielākā daļa saimnieku pazīst kā "mūzikas licenci" vienskaitlī, it kā tā būtu tikai viena.
2. Viens rēķins vai divi — tas atkarīgs no valsts
Kopš 2020. gada janvāra Beļģija abas maksas iekasē caur vienu kopīgu platformu Unisono: dati jāaizpilda vienreiz, un pienāk viens apvienots rēķins gan par SABAM, gan par blakustiesību atlīdzību. Vācija rīkojusies pretēji: GEMA un GVL joprojām ir divas pilnīgi atsevišķas organizācijas, katrai sava reģistrācija, savs tarifs un savs ikgadējais rēķins — vieta, kas reģistrēta tikai GEMA, ar pilnīgu pārliecību nekad nav redzējusi GVL rēķinu.
Francija atrodas pa vidu: SACEM un SPRE paliek divas atsevišķas tiesības, bet ar vienu administratīvo pieteikšanās vietu. Lai kā rīkotos tava valsts, jautājums, kas patiesībā ir svarīgs, paliek tas pats: vai esi kādreiz redzējis atsevišķu reģistrāciju vai rēķinu par blakustiesībām, kas nošķirts no tavas vispārējās mūzikas tiesību maksas? Ja nē, ir reāla iespēja, ka par to vēl neesi maksājis nemaz.
Kā trīs ES valstis iekasē tās pašas divas maksas — tava valsts atrodas kaut kur pa vidu.
Lai kā rīkotos tava valsts, abas maksas pastāv vienmēr. Vienīgais, kas atšķiras, ir tas, vai par tām saņem vienu rēķinu vai divus.
3. 0 € — cik daudz šeit ir vērts tavs personīgais Spotify konts
Personīgs Spotify, Apple Music vai YouTube abonements līguma ziņā ir ierobežots ar privātu lietošanu. Visu lielo straumēšanas pakalpojumu lietošanas noteikumi tieši izslēdz publisku, komerciālu atskaņošanu — nevis tāpēc, ka tas tehniski nav iespējams, bet tāpēc, ka abonements, par kuru maksā, nesedz nevienu no abām iepriekš minētajām maksām.
Tas nenozīmē, ka straumēšanas konts sniedz "daļēju" segumu, ko licence tikai papildina. Tas nozīmē, ka privāts konts, atskaņots vietā ar publisku pieejamību, licenču ziņā ir tieši tikpat vērtīgs kā vispār neatskaņot mūziku — ar tādu atšķirību, ka mūzika tomēr ir dzirdama tam, kurš to pārbauda.
4. Platības pakāpes, kas nosaka tavu bāzes tarifu
Gandrīz katra tarifu shēma ES sākas ar vienu un to pašu pirmo jautājumu: cik liela ir telpa, kurā mūzika ir dzirdama? Lielāka platība nozīmē lielāku potenciālo auditoriju un tāpēc augstāku tarifu — bet gandrīz nekur tas nav lineāri. Lielākā daļa shēmu izmanto pakāpes: augstāks tarifs par kvadrātmetru pirmajai daļai, zemāks tarifs katrai nākamajai, jo desmitais kvadrātmetrs sasniedz mazāk papildu klausītāju nekā pirmais.
Dažas valstis pievieno otru faktoru: tavas populārākās ēdienkartes pozīcijas vidējo cenu kā rupju komerciālā mēroga rādītāju (vieta, kas par galveno ēdienu prasa 10,90 €, tiek vērtēta savādāk nekā frīkartupeļu būdiņa). Kalkulators tālāk izmanto tieši šīs divas sviras: platību un galvenā ēdiena vidējo cenu.
5. ~45%, kas ir otrais rēķins
Lielākajā daļā ES valstu blakustiesību maksa ir aptuveni puse no tā, ko izmaksā autortiesību maksa — šajā rakstā izmantota ilustratīva attiecība 45%, nevis konkrēts likumā noteikts skaitlis kādai konkrētai valstij. Vietai ar 90 m² platību un galvenā ēdiena vidējo cenu 10,90 €, tas iznāk aptuveni 216 € autortiesībās un 97 € blakustiesībās — kopā 313 € gadā.
Tas ir tieši tas skaitlis, ko lielākā daļa saimnieku nekad nav iekļāvuši budžetā — nevis tāpēc, ka summa būtu nesamērīga, bet tāpēc, ka tā nekad nav parādījusies kā atsevišķa rinda kādā piedāvājumā vai rēķinā. Vieta, kas maksā 216 € un domā, ka tā ir kārtībā, šajā piemērā trūkst tieši 97 € gadā.
Iepriekš aprēķinātajam piemēram: 90 m², galvenā ēdiena vidējā cena 10,90 €.
Abas daļas ir juridiski atsevišķas maksas — nedz viena samazina otru, nedz kāda no tām ir izvēles, tiklīdz publiski atskaņo ierakstītu mūziku.
6. 0 € — ko dzīvā mūzika ir parādā blakustiesībām
Blakustiesības rodas no ieraksta — izpildītāja un producenta, kas kopā radījuši skaņu ierakstu. Ja pats spēlē dzīvo mūziku bez ierakstīta pavadījuma (pianists, akustisks duets, svētdienas pēcpusdienas trio), tad ieraksta nav, un tāpēc arī blakustiesību atlīdzība nav jāmaksā. Autortiesību maksa tomēr paliek spēkā, ja mūziķi spēlē kāda cita dziesmu apdares — tā tiesība rodas no pašas dziesmas, nevis no konkrētā tās ieraksta.
Tas dzīvo mūziku nepadara par nodokļu likumdošanas robu, bet gan par reālu sviru: vieta, kas svētdienas pēcpusdienā uzaicina pianistu, nevis ieslēdz repertuāra sarakstu, tajā brīdī samazina savas blakustiesību izmaksas līdz nullei — lai gan jautājums, cik daudz tas sver salīdzinājumā ar mūziķa izmaksām, ir pavisam cits apsvērums.
7. Gadi, par kuriem organizācija var pieprasīt atmaksu — un piemaksa, ja tevi pieķer
Vieta, kas nekad nav bijusi reģistrēta un kādu dienu tiek pārbaudīta, reti saņem rēķinu, kas sākas ar pārbaudes dienu. Lielākā daļa autortiesību un blakustiesību organizāciju var pieprasīt maksu atpakaļejoši par vairākiem iepriekšējiem gadiem, tiklīdz atklāta nereģistrēta vieta — šajā rakstā kā piemērs izmantoti 3 gadi —, un parasti klāt nāk arī piemaksa virs parastā tarifa, nevis vienkārši parastā summa, kas pieprasīta atpakaļejoši (šeit izmantota kā 1,5×).
Iepriekšminētajam piemēram — 97 € gadā nesamaksātās blakustiesībās — tas sasummējas līdz vienreizējam riskam 437 € apmērā, kamēr reģistrēšanās šodien būtu izmaksājusi 97 € gadā. Tieši šī starpība, nevis gada summa pati par sevi, ir skaitlis, ko šī raksta noslēgumā esošais kalkulators parāda visasāk.
Izrēķini savu mūzikas licenci
Ievadi savu platību, galvenā ēdiena vidējo cenu un darba laiku, lai iegūtu aptuvenu gada maksu, sadalītu abās maksās, kas tev jāmaksā — plus to, ko pārbaudītai, nereģistrētai vietai varētu nākties maksāt atpakaļejoši.
Šis ir ilustratīvs modelis, nevis kādas konkrētas organizācijas tarifu kalkulators: tas izmanto tās pašas sviras (platību, komerciālo mērogu, atskaņošanas stundas), ko izmanto vairums reālo shēmu, taču iegūtais skaitlis ir aptuvens, nevis rēķins. Precīzai summai tavai vietai šis raksts iesaka izmantot tavas valsts tarifu kalkulatoru — Beļģijā tas ir Unisono.
Cik tu patiešām maksā par mūziku savā vietā?
Ievadi savus skaitļus — rīks uzreiz sadala tos abās maksās, kas tev pienākas.
—
Ilustratīvs modelis, nevis kādas konkrētas organizācijas tarifu kalkulators. Precīzai summai tavai vietai: tavas valsts tarifu kalkulators (Beļģijā tas ir Unisono).
Šeit iegūtais skaitlis apzināti ir novērtējums, nevis solījums: katra valsts publicē savu, bieži daudz detalizētāku tarifu struktūru, ar pašas noteiktām pakāpēm, atlaidēm par īsu darba laiku un atsevišķiem noteikumiem terasēm. Ko šis modelis parāda pareizi, ir rēķina forma — divas atsevišķas summas, nevis viena — un riska lielums, ja otro maksu vēl nekad neesi maksājis.
Vai jau zini precīzo tarifu no savas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas (organizācijām)? Ievadi šo summu laukā "ko tu jau maksā" standarta skaitļa vietā, un kalkulators uzreiz pārrēķinās, ko starpība — un risks — konkrēti nozīmē tavai vietai.
Savas mūzikas licences sakārtošana: rīcības plāns
Nav pelēkas zonas, kurā palikt — ir tikai neliela pārbaude, ko lielākā daļa saimnieku gadiem atliek malā tāpēc, ka neviens viņiem nekad nav paskaidrojis, ka tās ir divas maksas, nevis viena.
Šodien
- Noskaidro, vai tava vieta jau ir reģistrēta gan pie savas valsts autortiesību, gan pie blakustiesību organizācijas, nevis tikai pie pirmās.
- Pajautā, ko tieši sedz tavs pašreizējais rēķins — rēķina nosaukums bieži nepasaka, kura no divām tiesībām tajā ir iekļauta.
Šomēnes
- Aizpildi savas valsts tarifu kalkulatoru ar reālo platību un darba laiku, lai iegūtu precīzu skaitli iepriekšējā aptuvenā vietā.
- Reģistrē trūkstošo maksu pats, savā iniciatīvā — brīvprātīga pieteikšanās izmaksā standarta tarifu, nevis piemaksu ar atpakaļejošu spēku.
Pastāvīgi
- Ietver ikgadējo licences summu savā budžetā kā fiksētu izdevumu pozīciju līdzās īrei un apdrošināšanai — nevis kā pārsteigumu, kas katru gadu uzrodas no jauna.
- Fona mūzikai apsver B2B pakalpojumu, kas abas licences jau iekļauj abonēšanas maksā, lai tev vairs pašam nekad nebūtu jāpārbauda, vai esi kārtībā ar abām organizācijām.
Skaitlis, kam ir nozīme
Mūzika tavā vietā nav ķeksītis, ko atzīmē vienreiz un pēc tam aizmirst — tās ir divas atsevišķas, juridiski neatkarīgas maksas, kas jāmaksā ik gadu no jauna, un lielākā daļa saimnieku strukturāli maksā tikai vienu, pat to neapzinoties.
Starpība starp šiem diviem skaitļiem reti ir summa, kas restorānu noved līdz bankrotam. Taču tā ir summa, kas, reizināta ar dažiem atpakaļejošiem gadiem un piemaksu, uzreiz kļūst par daudz lielāku rēķinu, nekā jebkurš saimnieks kādreiz būtu iekļāvis budžetā.
Izrēķini to ar iepriekš esošo rīku, pārbaudi savā kolektīvā pārvaldījuma organizācijā (organizācijās), vai patiešām esi reģistrēts pie abām, un ieliec rezultātu līdzās savai īrei un apdrošināšanai — kā zināmu, fiksētu izdevumu, nevis kā risku, ko kādreiz nāksies apmaksāt piepešā apmērā.